Metalurģijas jomā krāsaino metālu kausēšanai izmantotā silīcija karbīda tīģeļa ražošanas vēsture meklējama 20. gadsimta 30. gados. Sarežģītais process ietver izejmateriālu sasmalcināšanu, dozēšanu, roku vērpšanu vai ruļļu formēšanu, žāvēšanu, apdedzināšanu, eļļošanu un mitruma necaurlaidību. Izmantotās sastāvdaļas ir grafīts, māls, pirofilīta klinkers vai augsta alumīnija oksīda boksīta klinkers, monosilīcija pulveris vai ferosilīcija pulveris un ūdens, kas sajaukts noteiktā proporcijā. Laika gaitā silīcija karbīds ir iekļauts, lai uzlabotu siltumvadītspēju un uzlabotu kvalitāti. Tomēr šai tradicionālajai metodei ir augsts enerģijas patēriņš, ilgs ražošanas cikls un lieli zudumi un deformācija pusfabrikāta stadijā.
Turpretim mūsdienu vismodernākais tīģeļu formēšanas process ir izostatiskā presēšana. Šajā tehnoloģijā tiek izmantots grafīta-silīcija karbīda tīģelis ar fenola sveķiem, darvu vai asfaltu kā saistvielu un grafītu un silīcija karbīdu kā galveno izejvielu. Iegūtajam tīģelim ir zema porainība, augsts blīvums, vienmērīga tekstūra un spēcīga izturība pret koroziju. Neskatoties uz šīm priekšrocībām, degšanas procesā izdalās kaitīgi dūmi un putekļi, radot vides piesārņojumu.
Silīcija karbīda tīģeļu ražošanas attīstība atspoguļo nozares pastāvīgos centienus panākt efektivitāti, kvalitāti un atbildību par vidi. Tehnoloģijām attīstoties, galvenā uzmanība tiek pievērsta tādu metožu izstrādei, kas samazina enerģijas patēriņu, saīsina ražošanas ciklus un samazina ietekmi uz vidi. Tīģeļu ražotāji pēta novatoriskus materiālus un procesus, lai sasniegtu šos mērķus, cenšoties panākt līdzsvaru starp tradīcijām un mūsdienīgumu. Tā kā pieprasījums pēc krāsaino metālu kausēšanas turpina pieaugt, tīģeļu ražošanas attīstībai būs būtiska nozīme metalurģijas nākotnes veidošanā.
Publicēšanas laiks: 08.04.2024