Metalurģijas jomā krāsaino metālu kausēšanai izmantoto silīcija karbīda tīģeļu ražošanas vēsture aizsākās 20. gs. trīsdesmitajos gados. To sarežģītais process ietver izejvielu sasmalcināšanu, dozēšanu, vērpšanu ar rokām vai velmēšanu, žāvēšanu, apdedzināšanu, eļļošanu un mitruma aizsardzību. Izmantotās sastāvdaļas ir grafīts, māls, pirofilīta klinkers vai augsta alumīnija oksīda boksīta klinkers, monosilīcija pulveris vai ferosilīcija pulveris un ūdens, kas sajaukti noteiktā proporcijā. Laika gaitā silīcija karbīds ir pievienots, lai uzlabotu siltumvadītspēju un kvalitāti. Tomēr šai tradicionālajai metodei ir augsts enerģijas patēriņš, ilgs ražošanas cikls un lieli zudumi un deformācija pusfabrikātu stadijā.
Turpretī mūsdienās vismodernākais tīģeļa formēšanas process ir izostatiskā presēšana. Šajā tehnoloģijā tiek izmantots grafīta-silīcija karbīda tīģelis, kura saistviela ir fenola sveķi, darva vai asfalts, bet galvenās izejvielas ir grafīts un silīcija karbīds. Iegūtajam tīģelim ir zema porainība, augsts blīvums, vienmērīga tekstūra un spēcīga izturība pret koroziju. Neskatoties uz šīm priekšrocībām, sadegšanas procesā izdalās kaitīgi dūmi un putekļi, radot vides piesārņojumu.
Silīcija karbīda tīģeļu ražošanas attīstība atspoguļo nozares pastāvīgos centienus pēc efektivitātes, kvalitātes un vides atbildības. Tehnoloģijām attīstoties, uzmanība tiek pievērsta metožu izstrādei, lai samazinātu enerģijas patēriņu, saīsinātu ražošanas ciklus un mazinātu ietekmi uz vidi. Tīģeļu ražotāji pēta inovatīvus materiālus un procesus, lai sasniegtu šos mērķus, cenšoties panākt līdzsvaru starp tradīcijām un modernitāti. Tā kā pieprasījums pēc krāsaino metālu kausēšanas turpina pieaugt, tīģeļu ražošanas attīstībai būs būtiska loma metalurģijas nākotnes veidošanā.
Publicēšanas laiks: 2024. gada 8. aprīlis